Cepurītes apakšā; ar resnu bāli pelēcīgu vai gaiši brūnganu vālesveida kātiņu, kura augšdaļu klāj smalks balts tīklojums. Mīkstums blīvs un balts, griezumā krāsu nemaina. Aug gandrīz vienīgi zem eglēm jau no jūnija līdz pat novembrim. Visai bieži sastopama arī savvaļā. Egļu baravika ir pati izplatītākā baraviku suga Latvijā kopumā.
Ēdama un ļoti garšīga; cepama bez iepriekšējas novārīšanas, marinējama, kaltējama u.c.
Audzēšana un kopšana:
1. Ap koka stumbru vainaga perimetrā izrociet 3 caurumus, kuru diametrs ir 30-40cm un dziļums 15cm. stādīšanas bedrītēm jābūt ar 0,5 līdz 5 m attālumu no koka stumba (~10stubra diametri)
2. Piepildiet pusi bedrīti ar iepriekš sagatavoto skābo dārza augni vai kūdru, pēc tam izsējiet micēli proporcionāli 1/3 micēlija uz katru bedrīti. Pēc micēlija iestrādes bedrītē, piepildiet bedrīti ar augsni un rūpīgi samaisiet micēliju ar substrātu.
3. Ļoti uzmanīgi aplaistiet sēņu sējuma vietu – 1 spaini ūdens ap katru bedrīti.
4. Pārklājiet sējumu ar skujām, sūnām, zariem un citām “meža” bagātībām.
5. Mikorizas jeb BARAVIKU ražas ātrāku veidošanos sekmē cukura šķīduma izmantošana (10g cukura uz 10 l ūdens).
6. Esot ilgstošam sausumam, ieteicams periodiski sēņu sējumus laistīt.
Biotops un ražošana: BARAVIKAS ir vienas no visgaršīgākajām sēnēm. Baravikas aug lapu koku un skujkoku mežos, bieži smilšainās, skābās augsnēs, parasti grupās, bieži zem eglēm starp vai zem sūnām. Ražo no maija līdz septembrim.
Ražošana: Labvēlīgos augšanas apstākļos, BARAVIKU ražu var vākt jau 1./2.audzēšanas gadā pēc micēlija iesēšanas. Ražošanas periods: 3-4 gadi.
Ražas iespējamība 85-87%